Viņa atmiņā uzpeldēja ziņojumi no avīžu hroni­kas: kāds vīrs sašāvis savu televizoru, otrs triecis pret sienu elektrotosteru, trešais — pārvērtis lūžņu kaudzē automobili. Viņš atcerējās arī daudzas anekdotes par robotiem, kuru zemtekstā lielāko tiesu bija jaušams cil­vēku naids pret mehānismiem.

—  Jā, visā visumā es jums piekritu, — Gudmens sa­cīja.

—   Tada gadījuma atgriezīsimies izejas punktā, — Abags pedantiski turpināja. — Jebkura mašīna kaitina cilvēku. Un, jo labāk mašīna darbojas, jo spilgtāk tas izpaužas. Tādējādi mēs varam loģiski secināt, ka ne­vainojami strādājošs mehānisms rada cilvēkā īgnumu, apvaino viņu, mazina viņa pašcieņu …

—   Stop! — Gudmens iesaucās. — Nu gan jūs aizejat pārāk tālu!

—   … un izraisa šizofrēniskus murgus, — Abags bez žēlastības nobeidza. — Tomēr attīstīta ekonomika bez mašīnām iztikt nevar. Vislabāk un humānāk šī pret­runa atrisināma, izmantojot mašīnas, kas strādā slikti.

—   Tam es nevaru piekrist.

—   Bet tas taču ir acīm redzams! Jūsu mašīnas, cik man zināms, darbojas optimālā režīmā, līdz ar to radot mazvērtības sajūtu cilvēkos, kuri šīs mašīnas vada … Pie jums diemžēl pastāv mazohistisks tabu, kas neļauj iznīcināt tehniku. Bet kāds ir rezultāts? Svēta godbijība pret pārcilvēciski efektīvo Mašīnu! Un, tā kā cilvēks ne­var izlādēties, laužot mašīnas, viņš savas agresīvās tiek­smes vērš pret citu ohjektu.