Viņš nez kādēļ bija iztēlojies pastorālu ainavu — pla­nētu, kuras iedzīvotāji mīt nelielos ciematos, ģērbjas brīvi krītošos, tunikām līdzīgos tērpos, ir gudri, maigi un visu saprotoši. Viņu bērni rotaļājas zeltainas saules staros, jaunieši dejo puķēm un zaļumiem rotāto ciemu laukumos.

Cik muļķīgi! Savā iztēlē viņš īstenību bija aizstājis ar idilliskām ainiņām, dzīves trauksmaino ritumu — ar stilizētām pozām. Patiesībā cilvēki tā nemaz nevar dzī­vot, pat ja viņi to vēlētos …

Pie Vleju ģimenes mājas Gudmens, šaubu mocīts, uz brītiņu apstājās. Kas viņu šeit gaida? Ar kādām sve­šām (kaut arī neapšaubāmi utopiskām) paražām viņš te sadursies?

Marvins jau bija gatavs griezties atpakaļ, bet tad iedomājās garās vakara stundas viesnīcas istabas vien­tulībā, un šī perspektīva viņam šķita neciešama. Sako­dis zobus, viņš nospieda zvana pogu.

Durvis atvēra vidēja auguma rudmatis pusmūža ga­dos.

— Ā, jūs droši vien esat tas jaunais cilvēks no Ze­mes, par kuru mums stāstīja. Zanna tūdaļ būs. Lūdzu, ienāciet, iepazīstieties ar manu sievu.

Viņš ieveda Gudmenu patīkami mēbelētā viesistabā un nospieda sarkano pogu pie sienas. Šoreiz dersin- lauka zilganais spīdums Marvinu nenobiedēja. Laulāto draugu savstarpējās attiecības galu galā ir viņu pašu darīšana.