No mirgojošās dūmakas iznāca kādus divdesmit astoņus gadus veca ļoti pievilcīga sieviete.
— Dārgā, — rudmatis teica, — iepazīsties ar misteru Gudmenu no Zemes.
— Priecājos jūs redzēt, — sacīja Vleja kundze. — Vai negribat kaut ko iedzert?
Gudmens palocīja galvu. Vlejs aicinoši norādīja uz ērtu atzveltnes krēslu. Pāris minūtes vēlāk Vleja kundze atnesa paplāti ar atspirdzinošiem dzērieniem un arī apsēdās.
— Tātad jūs esat no planētas Zeme, — misters Vlejs ievadīja sarunu. — Diezgan nemierīga, nervoza vieta, vai ne? Visi nemitīgi steidzas…
— Jā, — Gudmens piekrita.
— Tranaja jums patiks. Mēs protam dzīvot. Lieta tā, ka…
No kāpņu telpas atskanēja brunču švīkoņa. Gudmens piecēlās.
— Mister Gudmen, mūsu meita Zanna, — Vleja kundze sacīja.
Zannas matu krāsa atgādināja pārnovu no Circes zvaigznāja, viņas acu neiedomājami spilgtā zilgme — rudens debesis virs planētas Algo II, lūpas — maigi sārto toni, kāds piemīt Skarslota—Ternera reaktīvo dzinēju izšauto gāzu strūklām, deguns …
Gudmena astronomiskie epiteti līdz ar to bija izsmelti; taisnību sakot, tie arī nebija diez cik piemēroti tik daiļas būtnes aprakstīšanai. Zanna bija slaida, apbrīnojami skaista gaišmate, un Gudmenu pēkšņi pārņēma dziļš prieks. Pirmo reizi pēc ierašanās uz Tranajas viņš pa īstam juta, ka ne veltīgi šķērsojis Galaktiku.