—       Jūs laikam esat iebraucējs, — bārmenis, palūko­jies uz Marvinu, sacīja.

—   Es nesen atlidoju no Zemes.

—       No Zemes? Jā, jā, esmu dzirdējis. Tāda nervoza, nemierīga planēta …

—       Hm, — Gudmens norūca. Viņam jau sāka apnikt šis vienveidīgais refrēns. — Kā var apgalvot, ka uz Tranajas nav noziedzības, ja mani tikko ap­laupīja?

—       Kas te ko nesaprast! — bārmenis atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Pie mums laupīšana netiek uz­skatīta par noziegumu.

—   Laupīšana vienmēr ir noziegums!

—   Bet sakiet, — kādā krāsā viņam bija maska?

Gudmens brīdi padomāja.

—   Melna. No melna zīda.

Bārmenis pamāja ar galvu.

—   Tātad šis cilvēks bija valsts nodokļu piedzinējs.

—       Ļoti dīvaina nodokļu piedzīšanas metode, — Gud­mens nomurmināja.

Bārmenis ielēja Marvinam glāzīti «Tranajas sevišķā».

—       Pamēģiniet uz visu to paskatīties caur sabiedrī­bas interešu prizmu. Kaut kādi līdzekļi valdībai galu galā ir vajadzīgi. Iegūstot tos šādā veidā, var iztikt bez ienākumu nodokļa, bez juridiskās kazuistikas un birokrātijas, ko nodokļi allaž rada. Arī no tīri psiho­loģiskā viedokļa atņemt naudu ar īslaicīgu un visumā nesāpīgu operāciju ir daudz labāk nekā likt pilsoņiem veselu gadu mocīties, gaidot to dienu, kad viņiem tik un tā vajadzēs atvērt maku.

Marvins vienā rāvienā iztukšoja glāzīti, un bārmenis ielēja viņam otru.