—   Ko? — Gudmens nesaprata.

—       Tu labi dzirdēji, ko es teicu. Naudu! Dod šurp naudu!

—       Jums nav tiesību, — Gudmens sacīja. Viņš bija pārāk izbrīnījies, lai spētu loģiski domāt. — Uz Trana­jas taču nav noziegumu!

—        Kas tad saka, ka ir? Es tikai lūdzu tevi atdot man savu naudu. Atdosi labprātīgi vai nāksies to iz­kratīt no tevis?

—       Jūsu nekaunība nepaliks nesodīta! Noziegumi ne­kad neved pie laba gala!

—       Nerunā muļķības, — svešais norūca un pacēla staru pistoli mazliet augstāk.

—        Labi. Tikai neuztraucieties. — Gudmens izvilka kabatas portfeli, kurā glabājās visi viņa ietaupījumi, un pasniedza to cilvēkam maskā.

Nepazīstamais pārskaitīja naudu. Acīmredzot summa bija pietiekami iespaidīga.

—       Tas ir vairāk, nekā gaidīju. Paldies, veco zēn. Ne­skumsti. — Un viņš ātri aizsoļoja pa tumšo ielu.

Gudmens drudžaini lūkojās apkārt, meklēdams poli­cistu, līdz beidzot atcerējās, ka šeit tādu vispār nav. Pie tuvākā ielu krustojuma viņš ieraudzīja nelielu bāru, virs kura durvīm zaigoja neona izkārtne «Kitty Cat», un skriešus devās uz turieni.

Iekšā neviena nebija, atskaitot bārmeni, kas cītīgi slaucīja glāzes.

—   Mani aplaupīja! — Gudmens iekliedzās.

—   Nu, un tad?

—   Uz Tranajas taču neesot noziedzības!…

—   Pareizi.

—   Un tomēr mani nupat aplaupīja.