Gudmens pasmīkņāja.
— Ja jau likums to atļauj, arī es varu iekļauties spēlē. Vai jūs man neaizdotu masku? Un pistoli…
Bārmenis parakņājās zem letes.
— Tikai neaizmirstiet atdot. Tās ir ģimenes relikvijas.
— Noteikti, — Gudmens apsolīja. — Pie reizes samaksāšu ari tēriņu.
Viņš aizbāza pistoli aiz joslas, uzlika masku un izgāja uz ielas. Ja tāda ir tranajiešu dzīve, tai var pielāgoties. Viņu grib aplaupīt? Nekā nebija! Viņš pats aplaupīs citus un kā vēl!
Nonācis līdz vāji apgaismotam ielu krustojumam, Marvins paslēpās kāda nama ēnā un sāka gaidīt. Drīz viņš sadzirdēja soļus: viņam strauji tuvojās solīds, labi ģērbies tranajietis.
— Stop, draudziņ! — Gudmens iesaucās.
Tranajietis apstājās un uzmeta skatienu staru pistolei Marvina rokā.
— Hm … Kā redzu, jums ir «Drog-3» sistēmas platiet,īķa staru pistole. Drusku vecmodīgs ierocis. Vai jums tā neliekas?
— Mani tas pilnīgi apmierina, — Gudmens sacīja. — Dod šurp …
— Sprūda mehānisms darbojas lēni, — tranajietis domīgi novilka. — Es personīgi jums ieteiktu adatsta- raino Mils-Slivenu. Starp citu, esmu Slivena ieroču firmas pārstāvis. Ja jūs nodotu mums savu veco krāmu un nedaudz piemaksātu …
— Dod šurp naudu, — Gudmens atcirta.
Solīdais tranajietis pasmaidīja.
— Jūsu «Drog-3» pistolei ir ļoti būtisks trūkums: šis ierocis nešauj, kamēr nav atvilkts drošinātājs. — Tranajietis pēkšņi palēcās uz priekšu un izsita pistoli Gudmenam no rokas. — Nu, redzat? Jūs tik un tā neko nevarētu man padarīt. — Viņš pagriezās un mierīgi aizgāja.