Gudmens pacēla pistoli, sataustīja drošinātāju un metās tranajietim pakaļ.
— Rokas augšā, — viņš ar izmisīgu apņēmību pavēlēja.
— Nu nē, dārgumiņ, — tranajietis, pat neatskatījies,
izmeta pār plecu. — Uz katru klientu tikai pa vienam mēģinājumam. Nav labi ignorēt nerakstīto likumu.
Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.
Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.
— Ei, puis, — viņš uzsauca, — rokas augšā!
Par Gudmena upuri bija kļuvis padrukns tranajietis stipri apvalkātā strādnieka kombinezonā. Iepletis muti, viņš blenza uz draudīgi melnējošo pistoles stobru.
— Nešaujiet, mister, — tranajietis lūdzās.
Tā jau bija cita valoda! Gudmenā uzbangoja silts gandarījuma vilnis.
— Nekustēties! — viņš brīdināja. — Drošinātājs ir atvilkts.
— Redzu, — resnītis izdvesa. — Uzmanīgāk ar šo daiktu, mister. Es nepakustināšu pat mazo pirkstiņu.