—   Tas ir viss, vairāk man nekā nav, — tranajietis šņukstēdams turpināja, — bet jūs varat to paņemt. Es saprotu, arī jums taču nav diez cik patīkami visu nakti kvernēt saltā vējā …

—   Atstājiet šo diglo sev, — Gudmens teica, atdeva maciņu un gāja prom.

—   Paldies, mister.

Gudmens neatbildēja. Ar smagu sirdi viņš atgriezās bārā, nolika uz letes pistoli un masku. Uzzinājis, kas noticis, bārmenis nicīgi iesmējās.

—   Viņam nebija naudas? Sis triks, draudziņ, ir tik­pat vecs kā pasaule. Mums katram ir vismaz viens, bet dažiem divi trīs kabatas portfeļi rezervē. Vai tu viņu pārmeklēji?

—   Nē, — Gudmens atzinās.

—   Esi gan tu vēl zaļš, draudziņ!

—   Droši vien tev taisnība. Paklausies, es samaksāšu par cienastu, tiklīdz būšu kaut ko nopelnījis.

— Neraizējies, — bārmenis viņu mierināja. — Ej labāk mājās un izgulies. Tev bija grūta nakts.

Gudmens aizvilkās līdz viesnīcai un iemiga, tikko nolicis galvu uz spilvena.

No rīta, ieradies darbā, viņš cītīgi sāka risināt auto­mātu antipilnveidošanas problēmu. Un pat šajos nepa­rastajos apstākļos Zemes cilvēka iedzimtā atjautība viņu nepievīla.

Gudmens ieguva jauna veida plastmasu robotu kor­pusam. Tā bija silikonu grupas plastmasa, mazliet rad­niecīga plastilīnam, kuru uz Zemes pazīst jau ļoti sen. Jaunā plastmasa izrādījās pietiekami cieta un elastīga; tā spēja izturēt prāvas pārslodzes.