— Un prātīgi darīsi. Dod šurp naudu!
— Naudu?
— Jā, naudu un pie tam veicīgāk!
— Man nav naudas, — tranajietis sāka vaimanāt. — Mister, es esmu nabadzīgs cilvēks. Trūkums žņaudz mani vai nost.
— Uz Tranajas nabadzības nav, — Gudmens pamācoši teica.
— Zinu. Bet dažreiz mēs tik ļoti tuvojamies šim neesošajam stāvoklim, ka sevišķu starpību nejūtam. Atlaidiet mani, mister, lūdzu!
— Kāpēc jūs esat tik pasīvs? Kur paliek jūsu privātā iniciatīva? — Gudmens jautāja. — Ja ciešat trūkumu, kādēļ gan jums kādu neaplaupīt? Visi tā dara.
— Man pēdējā laikā diemžēl nav bijis tādas iespējas. Vispirms meita saslima ar garo klepu, un vairākas naktis es pavadīju pie viņas gultas, tad sabojājās dersin- lauks un sieva mani gremza caurām dienām. Es vienmēr esmu teicis, ka ikvienā mājā jābūt rezerves dersin- ģeneratoram. Bez tam, kamēr ģeneratoru laboja, sieva nolēma sarīkot dzīvoklī ģenerāltīrīšanu, kaut kur iebāza manu staru pistoli un nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti viņa to nobāzusi. Bet, tikko nolēmu aizņemties pistoli no drauga …
— Pietiek, — Gudmens teica. — Laupīšana ir laupīšana, un kaut kas man jums jāatņem. Dodiet šurp savu kabatas portfeli!
Svešais žēli iekunkstējās un pastiepa Gudmenam apdriskātu ādas maciņu. Atvēris to, Gudmens ieraudzīja vienu vienīgu diglo, Zemes dolāra ekvivalentu.