—   Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?

Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet ap­jucis, nomurmināja:

—  Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?

Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.

—   Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Uto­pija.

Sava mūža lielāko daļu Marvins Gudmens bija nodzī­vojis Ņūdžersijas štatā — nelielā pilsētiņā Sīkirkā, kuru jau gandrīz piecdesmit gadus pēc kārtas pārval­dīja dažādi politiski bosi. Sīkirkas pilsoņu vairākums izturējās vienaldzīgi pret korupciju, kas laida arvien dziļākas saknes ierēdņu aprindās, pret azarta spēļu namiem, pret konkurējošo gangsteru bandu kariem pil­sētas ielās un pat pret alkoholismu, kas arvien vairāk izplatījās jauniešu vidū. Viņi apātiski vēroja, kā sa­drūp viņu ceļi, pārsprāgst ūdensvadi, beidz darboties elektrostacijas un sabrūk dzīvojamie nami, kamēr bosi ceļ sev elegantas villas, greznus peldbaseinus un apsil­dāmus zirgu staļļus. Pie visa tā cilvēki jau bija piera­duši. Tikai Gudmens, dzimis cīnītājs par taisnību, ne­kādi nevarēja ar to samierināties.

Viņš sacerēja atmaskojošus rakstus, kas nekur ne­tika iespiesti, sūtīja uz kongresu vēstules, kuras neviens nelasīja, atbalstīja godīgus kandidātus, kurus nekad ne­ievēlēja.