Viņš nodibināja «Pilsētas labiekārtošanas līgu», biedrību «Pilsoņi pret gangsteriem», «Korupcijas apkarotāju savienību», «Asociāciju cīņai pret azarta spēlēm», «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību» un vēl duci līdzīgu organizāciju.

Viņa pūles bija veltīgas. Apātiskos pilsētniekus šīs problēmas absolūti neinteresēja. Politiskie bosi atklāti smējās par viņu, un tieši to Gudmenam bija visgrūtāk paciest. Kroni visām neveiksmēm uzlika viņa līgava, aiziedama pie tukšpauraina, bramanīga švīta, kas val­kāja spilgtas, sportiska piegriezuma žaketes un kura vienīgā ievērības cienīgā īpašība bija tā, ka viņam pie­derēja Sīkirkas celtniecības korporācijas akciju kontrol­pakete.

Marvina meiteni acīmredzot nemaz neuztrauca, ka Sīkirkas celtniecības korporācija betonam piejauc ne­samērīgi daudz smilšu un ražo tērauda sijas dažas col­las šaurākas par standartu. Reiz viņa pat bija teikusi Gudmenam: «Ak dievs, Marvin, kas tur sevišķs? Tā dara visi. Vajag būt reālistam.»

Bet kļūt par reālistu Gudmens nevēlējās. Viņš steig­šus patvērās Edija «Mēness bārā» un pie vīna glāzītes sāka apsvērt, cik jauki būtu dzīvot zaru būdiņā kaut kur Venēras zaļajā ellē.

Marvins vēl nebija paguvis iztukšot savu glāzīti, kad ibārā ienāca sirmgalvis ar ērgļa vaibstiem un pastīvu, cēlu gaitu.