Citus vilina gadatirgu un tautas svētku bezbēdīgā atmosfēra. Man personīgi pa­tīk strādāt uz ielas. Tāds darbs dod iespēju pastāvīgi uzturēties svaigā gaisā un saulē, daudz kustēties un satikt neparastus, interesantus cilvēkus …

—   Bet kā jūs varat ubagot!

—   Ko citu es vēl varētu darīt?

—  Nezinu. Bet… paskatieties uz sevi! Noskrandis, nemazgājies, nospeķotās drēbēs …

—   Tās ir manas darba drēbes, — valsts ubags ap­vainojās. — Būtu jūs mani redzējis svētdienā!

—   Vai tad jums ir arī citas drēbes?

—   Saprotams! Un turklāt itin mājīgs dzīvoklītis, loža operā, divi roboti un bankā uz tekošā rēķina vairāk naudas, nekā jums jebkad nācies redzēt. Bija patīkami ar jums parunāties, jaunais cilvēk, un paldies par zie­dojumu. Taču laiks atkal ķerties pie darba, ko es, starp citu, ieteicu arī jums.

Uzmetis valsts ubagam pēdējo skatienu, Gudmens soļoja tālāk.

Bet kā var ubagot?

Šādai praksei noteikti jādara gals! Ja viņš uzņemsies virsprezidenta pienākumus (acīmredzot to vajadzēs darīt), pie šī jautājuma noteikti vēl būs jāat­griežas.

Idrigbildingā Gudmens pastāstīja Melitām par sa­viem matrimoniālajiem plāniem. Imigrācijas ministru tie nepārprotami iepriecināja.

— Lieliski, tas tiešām ir lieliski, — viņš sacīja. — Es labi pazīstu Vleju ģimeni. Brīnišķīgi cilvēki. Bet Zanna ir tāda meitene, ar kuru varētu lepoties ikviens vīrie­tis.