—  Kaunieties! Kāpēc jūs neņemat pistoli un neejat laupīt?

Esmu pārāk vecs, — sirmgalvis iečinkstējās.

—  Mani upuri smejas par mani.

—       Varbūt jūs esat vienkārši slinks? — Gudmens stingri noprasīja.

—       O, nē, ser, — ubags atbildēja. — Paskatieties, kā man trīc rokas.

Gudmens izvilka maciņu un pasniedza vecim mo­nētu.

—- Bet es biju pārliecināts, ka uz Tranajas ubagu nav. Man stāstīja, ka valdība gādājot par vecajiem ļau- dīm.

—   Jā, valdība par viņiem gādā, — sirmgalvis teica.

—   Skatieties! — Viņš parādīja Gudmenam alvas krū­zīti, kurā bija iegravēts uzraksts «Oficiālais valsts ubags Nr. Dr-43241-3».

—       Jūs gribat sacīt, ka valsts piespiež jūs nodarboties ar ubagošanu?

—       Valsts atļauj man ar to nodarboties, — sirmgal­vis uzsvēra. — Ubagošana ir privilēģija, kuru piešķir veciem ļaudīm un invalīdiem.

—   Kauna lieta!

—• Jūs droši vien neesat šejienietis.

—   Esmu no Zemes.

—       Ā, zinu, zinu … Tāda nervoza, nemierīga planēta, vai ne?

—       Mūsu valdība nepieļauj ubagošanu, — Gudmens teica.

—       Nepieļauj? Bet ko tad pie jums dara veči? Sēž bērniem uz kakla? Vai gaida pēdējo stundiņu nabag­mājā? šeit, pie mums, jaunais cilvēk, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uz Tranajas katram sirmgalvim nodrošina darbu, kas neprasa īpašu kvalifikāciju, lai gan arī šajā darbā zināmas iemaņas, protams, ir vajadzīgas … Daži izvēlas baznīcas vai teātrus.