Žoāms Garrals klusēja, taču Jakita manīja viņa roku nodrebam it kā pēkšņās sāpēs. Bet Žoāma lūpās pavīdēja viegls smaids; tas šķita mēms lūgums sievai izteikt savas domas līdz galam.
— Žoām, — Jakita atsāka, — tāda izdevība mūsu dzīvē nekad vairs neatkārtosies. Minja apprecēsies, pametīs mūs un aizbrauks tālu prom. Tas būs pirmais sarūgtinājums, ko meitene mums sagādās, un, līdzko iztēlojos tuvo šķiršanās brīdi, man sažņaudzas sirds. Es priecātos, ja varētu Minju pavadīt līdz Belemai. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu iepazīt viņas nākamo vīramāti, sievieti, kam uzticēsim savu meitu un kas Minjai aizstās mani? Turklāt arī Minja pati nevēlas darīt pāri Valdesa kundzei, nosvinot kāzas bez viņas. Ja tava māte būtu dzīva, kad mēs precējāmies, dārgo Žoām, arī tu taču gribētu viņu redzēt savās kāzās.
Dzirdot šos vārdus, Žoāms atkal neviļus sarāvās.
— Mīļais draugs, — Jakita turpināja, — kopā ar Minju
un mūsu abiem dēliem — Benito un Manoelu, kopā ar tevi — ak, cik labprāt es apskatītu dzimto Brazīliju, braucot pa skaisto Amazoni līdz provincei jūras piekrastē! Šķiet, ka tur šķiršanās no meitas man nebūtu tik sāpīga. Atgriezusies varētu iztēloties Minju svešajās mājās, kur viņu gaida otra māte. Nevajadzētu iedomāties meiteni kādā nezināmā tālē. Viņas dzīve man tad liktos tuvāka.