— Jā, esmu . .. Kopš gada . ..
Pēkšņi apklusis, Žoāms apsēdās. Tikai ar pūlēm viņš savaldījās. Neizprotamais satraukums, šķiet, izgaisa. Pamazām nomierinājies, viņš atkal meklēja Jakitas acis un, iegrimis domās, ilgi raudzījās sievā.
Jakita noglauda vīra roku.
— Dārgo Žoām, — viņa teica, — vai es būtu maldījusies? Vai tu neparedzēji, ka tas notiks agri vai vēlu un ka šīs laulības nodrošinās mūsu meitai visas iespējas būt laimīgai?
— Jā… — Žoāms atbildēja. — Visas… Bez šaubām … Un tomēr, Jakita, šīs laulības… Laulības, kuras mēs paredzējām … Kad tās būs? Vai drīz?
— Kā tu vēlēsies, Žoām.
— Un mēs tās svinēsim šeit? … Ikitosā?
Šis jautājums deva iespēju uzdot otru, ko Jakita jau sen glabāja sirdī. Taču viņa to izteica tikai pēc zināmas vilcināšanās.
— Paklau, Žoām, — pēc īsa klusuma Jakita sacīja. — Runājot par kāzu svinībām, gribu kaut ko ieteikt un ceru — tu tam piekritīsi. Mūsu kopdzīves divdesmit gados jau vairākkārt esmu tevi lūgusi aizvest mani un meitu uz Amazones lejasteces provincēm, uz Paru, kur nekad neesam bijušas-. Rūpes par fazendu, darbi, kuros nepieciešama tava klātbūtne, nekad neļāva izpildīt šo lūgumu. Tava aizbraukšana kaut vai tikai uz dažām dienām būtu nākusi par ļaunu fazendai. Bet nu, kad viss rit tik gludi, par ko agrāk neiedrošinājāmies ne sapņot, vai tu tomēr nevarētu vismaz uz pāris nedēļām atrauties no saviem pienākumiem, kaut atpūtai vēl nav īstais laiks?