Žoāms Garrals, atbalstījis elkoņus uz galda, aizklāja rokām seju, it kā sakopojot domas pirms atbildes. Acīm redzot, viņu māca šaubas, kuras viņš centās pārvarēt, zināms nemiers, ko sieva pareizi noģida, taču nespēja izskaidrot. Žoāma seja pauda slepenu iekšēju cīņu. Jakita aizkustināta gandrīz nožēloja, ka uzsākusi sarunu. Katrā ziņā viņa samierināsies ar visu, ko izlems vīrs. Ja brauciens viņam liksies pārāk smags, Jakita apspiedīs savas ilgas, viņa nekad vairs nerunās par aizbraukšanu no fazendas, nevaicās vīram par neizprotamā noraidījuma cēloni.
Pagāja dažas minūtes. Žoāms Garrals neatskatījies aizgāja līdz durvīm. Šķita, ka viņš pēdējo reizi atvadās no šejienes krāšņās dabas, no tā pasaules stūrīša, kur bija nodzīvojis divdesmit savas dzīves laimīgākos gadus.
Tad viņš lēnām pienāca klāt sievai. Viņa sejā bija radusies jauna izteiksme — tā izskatās cilvēks, kurš pēc ilgām šaubām pieņem svarīgu lēmumu.
— Tev taisnība, — viņš apņēmīgi teica.— Šis ceļojums nepieciešams. Kad vēlies braukt?
— Ak, Žoām! Mīļo Žoām! — Jakita, priekā starodama, iesaucās. — Es tev pateicos! … Mūsu bērnu vārdā pateicos!
Un, kamēr vīrs sievu apskāva, viņai acīs sariesās asaras.