Tajā brīdī aiz durvīm atskanēja jautras balsis.
Mirkli vēlāk, gandrīz reizē ar Minju, kas iznāca no savas istabas, uz sliekšņa parādījās Manoels un Benito.
— Bērni, tēvs piekrīt! — Jakita sauca. — Mēs visi braucam uz Belemu!
Žoāms Garrals sadrūmušu seju klusējot saņēma dēla dedzīgo pateicību un meitas skūpstus.
— Un kad atļausiet svinēt kāzas, tēt? — Benito vaicāja.
— Kad? — Žoāms atteica. — Kad? … Gan redzēsim … To izlemsim Belemā.
— Kāds prieks! — gluži kā pirmīt, uzzinājusi par Manoela bildinājumu, Minja iesaucās. — Beidzot mēs redzēsim * Amazoni visā tās krāšņumā, visā garumā, braucot cauri Brazīlijas provincēm! Ak, tēt, kā lai tev pateicos!
Un aizrautīgajai meitenei iekvēlojās iztēle, viņa pievērsās brālim un Manoelam.
— Iesim uz bibliotēku! — Minja mudināja. — Sameklēsim dažādas grāmatas un kartes, kurās varētu smelties ziņas par šo vareno baseinu. Nedrīkstam taču ceļot kā akli! Es vēlos visu redzēt un visu izzināt par mūsu zemes upju karalieni!
V
AMAZONE
— Tā ir lielākā pasaules upe! [7] — nākamajā dienā Benito teica Manoelam Valdesam.
Tobrīd abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā pie fazendas dienvidu robežas, vērodami, kā upe, kuras