Naktīs pa Parīzes ielām lieliem bariem klaiņoja visādi salašņas, kas netraucēti siroja laupīdami, dedzināja un slepkavoja. Rīta saules staros tad varēja redzēt izpostītas un nodedzinātas ēkas un ielās pamestus miroņus, kas gulēja tajā pašā vietā, kur tos bija pārsteigusi nāve un kur nekauņas laupītāji, neviena nekautrēdamies, tos vēl izģērba kailus. Nevienam nepietika drosmes aprakt šos apgānītos miroņus, un tie tad gulēja nenovākti, trūdēja un maitāja gaisu ar savu smirdoņu.

Drīz sāka plosīties ari briesmīgs mēris. Ļaudis mira kā mušas; mirušos apraka slepus un nakts tumsā, jo nebija ļauts tos atklātībā apbedīt, lai vēl vairāk neuztrauktu dzīvos, kas jau tā vairs nebija bailēs savaldāmi. Un par nelaimi, togad vēl uznāca tik barga un salta ziema, kādu Francija nebija pie­redzējusi visos beidzamajos pieci simti gados. Bads, mēris, slepkavības, sals, ledus un sniegs — viss reizē uzbruka Parīzei. Mirušie kaudzēm gulēja uz ielām, un vilki dienas laikā klai­ņoja pa pilsētu un visu acu priekšā plosīja miroņus.

Jā, Francija jau bija tiktāl pagrimusi! Jau vairāk nekā gadsimta trīs ceturkšņus angli turēja to savā jūgā; viņas armija pastāvīgās neveiksmēs bija tiktāl nomākta un iebiedēta, ka jau metās bēgt, tiklīdz ieraudzīja angļu karavīrus.

Kad man bija pieci gadi, Francija piedzīvoja milzīgu nelaimi — zaudēja kauju pie Azenkūras, un, kaut arī angļu karalis atkal devās mājās, lai tur netraucēti izbaudītu savas uzvaras augļus, iekaroto zemi tomēr atstāja izpostītu, un tajā nesodīti siroja „brīvo biedru" Iaupītājbandas, kas kalpoja Burgundijas partijai.