Viena tāda banda reiz naktī iebruka Jaunkastelē un aizdedzināja mūsu mājas, un ugunsgrēka blāzmā es redzēju, kā bez žēlastības noslepkavoja visus manus mīlos; dzirdēju, kā viņi lūdz žēlastību, tai pašā laikā arī dzirdēju, kā slepkavas viņus izsmēja, nežēlīgi ņirgājās par viņu mokām un mēdīja viņus, kad tie vaimanāja. Mani kaut kā nepamanīja, un man izdevās paglābties. Kad ļaundari bija aizvākušies, es izlīdu no paslēptuves un visu nakti raudāju pie mūsu nama, kas vēl dega kā lāpa. Es biju palicis gluži viens, izņemot noslepkavotos un ievainotos, kas gulēja man visapkārt; pārējie bija aizbēguši vai kur kurais paslēpies.
Pēc šās lielās nelaimes, kas mūs piemeklēja, mani nosūtīja uz Domremī mācltājmāju, kuras saimniece drīz mani iemīļoja
Māja, kurā dzimusi Žanna d'Arka
kā savu miesīgu dēlu. Ar laiku baznīckungs mani iemācīja lasīt un rakstīt, un visā ciemā tad arī mēs vienīgie to pratām.
Tai laikā, kad labais baznīckungs Gijoms Frontē mani uzņēma savās mājās, kas nu bija manas otrās tēva mājas, biju jau sasniedzis sešu gadu vecumu. Mēs dzīvojām pie paša dievnama, bet Žannas d'Arkas vecāku dārziņš bija tūliņ aiz baznīcas.