Ko viņa reiz bija pabarojusi, tas laikam prata arī citiem bēdubrāļiem pavēstīt, un tad arī tie saradās un pulcējās ap viņu līdz ar citiem nelūgtiem viesiem. Šādu ciemiņu starpā bija arī meža putni, kas nemaz nebaidījās, it kā nojauzdami viņā draugu un labvēli, un droši nāca mājās un barojās pie viņas. Viņa uzņēma visus vienlīdz laipni, nevienu nešķirodama; viņa vienādi mīlēja visu dzīvo radību; viņai bija vienalga, lai kāds ir dzīvnieks. Viņa necieta ne sprostu, ne saišu, ne važu un atstāja savus draugus brīvībā, ļaudama tiem nākt un iet, kad tie paši grib. Un dzīvniekiem tas patika, un tie vienmēr viņu labprāt uzmeklēja. Neviens negribēja doties projām, un ar to saimniecībai iznāca liels zaudējums, un vecais Žaks d'Arks bieži sodījās un bārās par nekaunīgajiem liekēžiem. Bet tad viņa sieva teica, ka šo mīlu pret dzīvniekiem un visu dzīvo radību bērnam iedvesis sirdī pats Dievs; Viņš gan zina, ko dara, tālab nedrīkstētu pretoties tam, ko Viņš reiz nolicis: tā būtu liela apgrēcība, ja cilvēks iejauktos Dieva valstībā. Tādēļ Žannas mīluļus neviens neaiztika, un arī toreiz, kā jau teicu, Žannas tuvumā bija salasījušies truši, putni, vāveres, kaķi un visādi rāpuli; tie visi drūzmējās pie meitenes kājām, tīksmi vēroja viņas vakariņu tiesu un cītīgi piepalīdzēja ieturēt azaidu.