Mēs bieži sapulcējāmies vecā Žaka d'Arka lielislabā, kur tad sēdējām uz klona, kurinājām krāsnī uguni un dažādi kavējām sev laiku: dziedājām, zīlējām, klausījāmies vecā zemnieka nostāstos un pasakās. Tā tas ilga līdz pusnaktij.

Reiz ziemā bijām pie viņa sanākuši; tas bija tieši tai ziemā, par ko vēl ilgus gadus teica, ka tā bijusi loti barga. Nakts bija gadījusies loti salta. Arā pūta skarbs ziemelis, un arī istabā dzirdēja vēju svilpojam un aurojam. Manuprāt, tas bija skaisti, jo vējam svilpojot, un aukas auros es izjūtu ko lielisku un varenu, it īpaši, ja pats sēdi siltā un omulīgā istabā. Un mēs toreiz tā sēdējām.

Krāsnī sprēgāja gaiša uguns, un sniegu mēs redzējām tikai tik daudz, cik vējš to dzina skurstenī, un arī tas tūliņ izkusa svelmē. Tā mēs, smiedamies, laiku kavēdami un dziedādami, nosēdējām līdz desmitiem vakarā, kad mums padeva vakari­ņas — karstu piena putru, pupas un gabalu maizes ar taukumu; tas viss loti garšoja, un mēs kārtīgi paēdām.

Mazā Žanna sēdēja savrup uz šķirsta savu mīluļu pulciņā, kurus devīgi pacienāja ar ēdamo, bieži pat atraudama kumosu sev, jo visi kaki, kam nebija sava saimnieka, kā arī citi nemī­lami un tādēļ mūžīgi izsalkuši kustoņi nāca pie viņas un sasēdās viņai apkārt, kad tā ieturēja azaidu.