Par noslēpumainās būtnes eksistenci šau­bīties vairs nebij iespējams, neticīgie paši varēja pār­liecināties, apskatot «Skotijas» bojājumu. Kad atbraucu Ņujorkā, strīdi par šo jautājumu bij sasnieguši visaug­stāko pakāpi. Ne visai kompetentu cilvēku agrākās hi­potēzes par peldošu salu vai nenotveramu rifu tagad bij galīgi atmestas. Patiešām — kā gan šis peldošais rifs bez jebkādas mašīnu ierīces varētu kustēties ar tādu neap­tveramu ātrumu?

Tāpat nedzirdēja vairs runājam par tvaikoņa peldošu korpusu, par kāda sadragāta kuģa milzīgām atliekām, jo tas viss bij nesavienojams ar tik milzīgu ātrumu.

Tādā kārtā atlika tikai divi minējumi, pēc kuriem arī visi interesenti sadalījās divās daļās: viena iedomājās milzīgu zemūdens dzīvnieku, otra — «zemūdeņs kuģi» ar neparasti stipru dzinēju.

Šī otrā — pirmajā acu uzmetienā visai ticamā teorija nekādi nevarēja atspēkot abās puslodēs izdarītos meklē­jumus un pētījumus. Grūti bij iedomāties, ka privāts cilvēks varētu iegūt lietošanai tādu kuģi. Kur un kā viņš to uzbūvētu, pie tam vēl pilnīgi slepeni?

Tikai kādai valdībai bij iespējams konstruēt tādu pos­tošu mašīnu, un mūsu drūmajos laikos, kad cilvēki tā pūlas papildināt un izsmalcināt kara ieročus, viegli iespē­jams, ka kāda valsts, citām nezinot, uzbūvējusi un iz­mēģinājusi šo drausmīgo kuģi.