Šaspo šautenēm sekoja torpēdas, torpēdām — zemūdens tarāni, bet pēc tam jānāk reakcijai. Mazākais, iespējams tas bij. Taču hipo­tēze par zemūdens kara kuģi sabruka, jo visas valdības sniedza noliedzošus paskaidrojumus. Tā kā runa bij par sabiedriskām interesēm, jo visvairāk cieta transatlantiskā satiksme, tad šo valdību paskaidrojumus nevarēja ap­šaubīt. Tāpat nav iespējams veikt tāda kuģa būvi slepeni; ja jau atsevišķam cilvēkam grūti to izdarīt slepus, tad valdībai tas nepavisam nebūtu pa spēkam, jo visus tās pasākumus rūpīgi uzmana varenās valstis — sāncenses.

Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krie­vijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika atmesta. Par spīti bulvāru pre­ses zobgalībām, no jauna uzpeldēja jautājums par bries­moni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastis­kākās hipotēzes.

Kad atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt ma­nus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virsrakstu «Jūras dzīļu noslē­pumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālista slavu šajā diezgan neizpētītajā dabzinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manās domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama. Bet tad avīze «New York He­rald» vērsās tieši pie «augstcienījamā Pjēra Aronaksa — Parīzes muzeja profesora» ar lūgumu izteikt savus uz­skatus.