Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā pārspēja vi­sus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lase- peds, Dimerils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.

Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem, noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pār­spīlēta ieskata turpretim viņš bij, mazākais, trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pār­spīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skait­ļiem, bij jāpieņem, ka šis nepieredzētais dzīvnieks, ja viņš vispār eksistēja, lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.

Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šau6u. Un, tā Itā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši kā pasaku, bet velti.

Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornāža» tvaikonis «Gubernators Higinsons» bij sa­stapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Austrālijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bei- keram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu.