No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izverdošiem geizeriem, vai ari «Gubernators Higinsons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīs­tamam jūras zīdītājam, kurš pa nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jū­lijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis apbrīnojamais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, attālums starp kuriem bij septiņi simti jūras jūdžu.

Pēc divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvēcijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Še- nona», sastapušies Atlantijas okeānā starp Amerikas Sa­vienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu at­tālumā no iepriekš minētās vietas, ziņoja par briesmoni, kas atradās uz 42° 15' ziemeļu platuma un 60° 35' rietumu garuma no Griničas meridiāna. Pēc šī novērojuma arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Hel­vēcijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu kras­tiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.