Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientie­sīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatānam. Briesmonis eksistēja, un kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā jūru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodas bruņi­nieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtās salas postītāju — pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekš­nieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamos gadījumus sastapt nezvēru, kā viņi vēroja okeāna neaptveramo plašumu. Šad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sar­dzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja no­stāvēt uz vietas. Bet Klusā okeāna aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienradzi, nonāvēt to ar harpūnu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij apsolījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru, — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.