Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk nekā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pretim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skaidrais skatiens visai viņa būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.
Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uzaicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, savienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.
Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends, par spīti savai savrupībai, juta zināmas simpātijas pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanādas provincēs. Harpūnista dzimtā pilsēta bij Kvebeka; viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgākie zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.
Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par piedzīvojumiem polārajās jūras. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es-klausos kāda jauna Homēra Ziemeļu jūru Iliādu.
Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku tādu, kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākajos un grūtākajos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!