— Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?
— Tas vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosaukums pats par sevi apzīmē mīkstmiesi. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis ir un paliek bezmugurkaulnieks un nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.
— Tātad, dabzinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko manāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzēti milzīgajam valim? …
— Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdītājs, nepieredzēti stiprs, pieder pie mugurkaulniekiem, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfīni, un apbruņots ar ārkārtīgi spēcīgu ragu vai ilkni.
— Hm! — harpūnists noņurdēja un pašūpoja galvu ka cilvēks, kas nevēlas piekrist.
— Lieciet vērā, cienījamais kanādieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeāna dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.
— Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?
— Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeāna dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.
— Vai tiešām? — Neds ievaicājās, piemiegtām acīm nolūkodamies manī.