Harpūnists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it ka pardomadams aizvēra acis un beidzot teica:
— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.
— Bet jūs, Ned, kā harpūnists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus jūras zīdītājus, visdrīzāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīvnieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.
— Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules izplatījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pasakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajājis ar savu harpūnu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.
■— Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienradzis taranējis arī kuģus.
— Koka kuģus varbūt, — kanādietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.
•— Bet klausieties, Ned …