Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,
tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.
Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.
Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.
— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.