Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te braukājām kā akli, — bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izredzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav' un ka viņš drīzumā neparādīsies.
20. jūlijā mēs uz 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem mērījumiem fregate pagriezās taisni uz rietumiem un devās Klusā okeāna vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pareizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no kontinentiem un lielām salām, no kurām kustonis, acīm redzot, vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate uzņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Paumotu, Marķīza un Sandviča salām, pārbrauca pāri Vēža tropam uz 132° garuma un devās uz Ķīnas jūrām.
Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat rasties sirdskaites.