Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas. Transat- lantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp briesmoni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Kloda» komo- dora Ficdžeimsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie notikumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smējās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un praktiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesējās jo dzīvi.
Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafejnīcās, viņu izsmēja avīzēs, teātros viņam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Patiesā attēla trūkuma dēļ avīzēs no jauna parādījās daždažādi fantastiski dzīvnieki, sākot ar balto vali, ziemeļu jūru šausmīgo «Mebiju Diku» un beidzot ar pasakaino krakenu, kas ar saviem taustekļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no arhīviem, atsaucās uz Aristoteli un Plīniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu bīskapa Pontopidāna un Paula Egedes nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Heringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilāna» klāja redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes ūdeņos.