Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca pa­lēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu viņu no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu ap­mierinājumu, ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap to uz visām pusēm slīdēja laivas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, pa­lika noslēpums.

Nākamajā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam al­laž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz dienvidaustrumiem un atstāt Klusā okeāna ziemeļu ūdeņus.

Fregate atradās uz 31° 15' ziemeļu platuma un 136° 42' austrumu garuma. Japānas salas bij no mums pretvēja pusē ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturk­šņa disku. Viļņi vienā laidā skalojās ap fregates sāniem.

Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšgala labajā pusē, at­spiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu.