Ar cilvēka psihei iedzimtu pārmērību no vienas galējības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. No kubrika, pamazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajītes, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā neparādītu nesalaužamu ietiepību.
Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bija darījuši visu, kas viņu spēkos.
Nekad vēl amerikāņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atkarīga no viņiem. Acīm redzot, atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.
Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu prasību, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzdevumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan neno- nāca, tomēr, neilgi pretojoties, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis apgriezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.
Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pēdējais izaicinājums milzenim narvaiim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.