— Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…
— Saki vien, Konsel!
— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!
— Vai tiešām?
— Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …
Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.
— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!
VI
AR PILNU TVAIKU
Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kapteinis, virsnieki, bocmanis, matroži, jungas, — pat mehāniķi pameta mašīnas un kurinātāj i krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.
Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanādieša redzes spējas bij lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.
Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām parādību, uz kuru viņš rādīja ar roku^
Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neizskaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos.