1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka-to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.
1867. gada 5. martā tvaikonis «Morāvija», kas piederēja Monreālas okeāna sabiedrībai, uz 27° 30' platuma un 72° 15' garuma naktī ar labo bortu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju četri simti zirgspēku tvaika kuģis gāja 13 mezglus stundā. Ja «Morāvijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts un kuģis noietu dibenā ar visiem simt trīsdesmit septiņiem pasažieriem, kas brauca no Kanādas.
Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rūpīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu [1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni.