Kuģa va­dība atzīmēja precīzas koordinātes, un «Morāvija» bez manāma bojājuma turpināja ceļu. Tomēr neviens neva­rēja pateikt, kam īsti tvaikonis uzdūries. Varbūt tā bij zemūdens klints, varbūt jūras augšup izmests kuģa vraks? Tomēr, pārbaudot dokā kuģa apakšu, daļa ķīļa izrādījās nolauzta.

Šis par sevi visai svarīgais atgadījums varbūt ātri aiz­mirstos tāpat kā daudzi citi tamlīdzīgi, ja pēc trim nedē­ļām tas atkal neatkārtotos gluži tādā pašā veidā. Tā kā jaunajā katastrofā cietušais kuģis piederēja lielai tautai un ievērojamai sabiedrībai, tad šis notikums it visur sacēla lielu saviļņojumu.

Bez šaubām, visiem būs pazīstams ievērojamā angļu kuģa īpašnieka Kinara vārds. Šis gudrais uzņēmējs 1840. gadā ar trim koka dzenratu kuģiem 1162 tonnu til­pumā un četri simti zirgspēku mašīnām ierīkoja regulāru pasta satiksmi starp Liverpūli un Halifaksu.

Divdesmit sešu gadu laikā Kināra sabiedrības kuģi divi tūkstoši reižu šķērsoja Atlantijas okeānu un visā šajā laikā ne reizi nenokavēja, ne reizi neatcēla braucienu, neviena vēstule nepazuda, neviens cilvēks vai kuģis ne­aizgāja bojā. Neraugoties uz Francijas stipro konkurenci, pasažieri arī patlaban vēl visvairāk cieni Kinara sabied­rību, kā tas redzams no pēdējo gadu oficiālajiem pārska­tiem. Visu to iegaumējot, būs viegli saprotams, kādu traci sacēla gadījums ar vienu no šīs sabiedrības labā­kajiem kuģiem.