Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aizlāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās dzenrati pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlo jumu' sasniedza sabiedrības piestātni uztrauktajā Liverpūlē.
Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja- ticēt savām acīm. Divarpus metru zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeometriska trijstūra caurums. Dzelzs plāksne bij ielauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mehānisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas, neapšaubāmi kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.
Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sabiedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelaimes gadījumus uz jūras pierakstīja noslēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits diemžēl ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru bojā eju ik gadus reģistrē «Bureau Veritas», mazākais, divi simti skaitās pazuduši bez vēsts ar visu komandu un kravu.