1867. gada 13. aprīlī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās uz 45° 37' platuma un 15° 12' garuma. Tūkstoš zirgspēku tvaikonis gāj'a ar vairāk nekā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un dzenrati vienmērīgi kūla jūras viļņus. Kuģis peldēja seši metri un septiņdesmit centimetri dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.

Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēc pusdie­nas, kad kajītē sapulcējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, maz­liet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sadursme likās tik nie­cīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»

Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās,_bet kap­teinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens ne­caurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās no­daļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.

Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi, šajā nodaļā tvaika katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.