Par noslēpumainās būtnes eksistenci šaubīties vairs nebij iespējams, neticīgie paši varēja pārliecināties, apskatot «Skotijas» bojājumu. Kad es atbraucu Ņujorkā, strīdi par šo jautājumu bij sasnieguši visaugstāko pakāpi. Ne visai kompetentu cilvēku agrākās hipotēzēs par peldošu salu vai neno­tveramu rifu tagad bij galīgi atmestas. Patiešām, kā gan šis peldošais rifs bez jebkādas mašinu ierīces varētu kustēties ar tādu neaptveramu ātrumu?

Tāpat nedzirdēja vairs runājam par tvaikoņa peldošu korpusu, par kāda sadragāta kuģa milzīgām atliekām, jo tas viss bij nesavienojams ar tik milzīgu ātrumu.

Tādā kārtā atlika tikai divi minējumi, pēc kuriem arī visi interesenti sadalījās divās daļās: viena iedomājās milzīgu zemūdens dzīvnieku, otra — «zemūdens kuģi» ar neparasti stipru dzinējspēku.

Šī otrā, pirmā acu uzmetienā visai ticamā teorija nekādi nevarēja atspē­kot abās zemes puslodēs izdarītos meklējumus un pētījumus. Grūti bij iedo­māties, ka privāts cilvēks varētu iegūt lietošanai tādu kuģi. Kur un kā viņš to uzbūvētu un pie tam vēl pilnīgi slepeni?

Tikai kādai valdībai bij iespējams konstruēt tādu postošu mašinu, un mūsu drūmajos laikos, kad cilvēki tā pūlas papildināt un izsmalcināt kara ieročus, viegli iespējams, ka kāda valsts, citām nezinot, uzbūvējusi un izmē­ģinājusi šo drausmīgo kuģi.