Šaspo šautenēm sekoja torpēdas, torpēdām — zemūdens tarani, bet pēc tam jānāk reakcijai. Mazākais, iespējams tas bij. Taču hipotēzē par kara mašinu sabruka, jo visas valdības sniedza noliedzo­šus paskaidrojumus. Tā kā runa bij par sabiedriskām interesēm, kur visvai­rāk cieta transatlantiskā satiksme, tad šo valdību paskaidrojumus nevarēja apšaubīt. Tāpat nav iespējams veikt tāda kuģa būvi slepeni; ja jau atse­višķam cilvēkam tādā gadījumā grūti to izdarīt slepus, tad valdībai tas ne­pavisam nebūtu pa spēkam, jo visus tās pasākumus rūpīgi uzmana varenās valstis — viņas sāncenses.

Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krievijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika at­mesta. Par spīti bulvara preses zobgalībām no jauna uzpeldēja jautājums par briesmoni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastiskākās hipo­tēzēs.

Kad es atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt manus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virs­rakstu «Jūras dzīļu noslēpumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālistā slavu šajā diezgan neizpētītajā dabas zinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manas domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama.