Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos četrkāji, četrroči, rāpuļi un putni sasniedza milzīgus apmērus. Tikai pēc simtiem gadu tūkstošiem tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmērojamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas. Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnējos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi tūkstoš gadiem?
Bet es ļaujos fantazijām, kuras pavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav līdzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautājuma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, noteikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautājumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue maritime et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kalpojošās avīzes šaja ziņa bij pilnīgi vienis pratis un draudēja paaugstinat apdrošinašanas prēmijas.