Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savienotās Valstis. Ņujorkā sāka rīkot ekspediciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fregate «Ābrams Linkolns» gatavojās visdrīzākā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenali, un viņš no tiem apbruņoja 'savu kuģi.
Bet, kā tas dažkārt notiek, tieši ap to laiku, kad bij galīgi nolemts uzsākt nezvēra vajāšanu, tas vairs nerādījās. Divi mēneši viņš nebij ne redzēts, ne dzirdēts. Neviens kuģis viņu nebij sastapis. Likās, ka vienzobis uzzinājis par sazvērestību pret to. Par viņu daudz tika ziņots arī pa transatlantisko telegrāfu; zobgaļi jokojās, ka šis blēdis būs ceļā notvēris kādu tele- gramu un laikus pazudis.
Tādā kārtā, kad fregate bij gatava tālajam ceļojumam un apgādāta ar dzīvniekiem visbīstamākām zvejas ierīcēm, radās jautājums — uz kurieni īsteni braukt? Sabiedrības nepacietība auga ar katru apumirkli, bet tad piepeši otrā jūlijā pienāca ziņa, ka Sanfrancisko-Kalifornijas-Šanhajas līnijas tvaikonis «Tampiko» pirms trijām nedēļām nezvēru sastapis Klusā okeana ziemeļdaļas ūdeņos.
Šī vēsts atstāja ārkārtīgu iespaidu. Kapteinim Faragutam neatļāva vilcināties nevienu dienu! Visi vajadzīgie krājumi jau bij uz kuģa, tilpnes akmeņogļu pārpilnas, kuģa komanda kārtībā. Tikai jākurina krāsnis, jāattīsta tvaiks un jādodas ceļā. Faragutam nepiedotu pat pus dienas nokavējumu, bet viņš pats arī traucās pēc iespējas ātrāk izbraukt jūrā.