«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un arī narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks man par prieku ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā dabas zinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»

Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā okeana ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.

— Konsel! — es nepacietīgi iesaucos.

Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pavadīja visos ceļo­jumos. Es šim flamam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas fleg­mātisks, noteikts pēc pārliecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neiebiedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un par spīti savam vārdam1 nekad nemēdza dot padomus, pat ja viņam tos jautāja.

Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārza zinātņu vīru sa­biedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabas zinātņu klasifikācijā, ar akrobata veiklību tas acumirklī prata pārskriet dažādu nodalījumu, grupu, klašu, kārtu, dzimtu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls kla- sifikacijas teorijā, praksē viņš bij gluži nevarīgs — šaubos, vai Konsels vali atšķirtu no kašalota! Un tomēr viņš bij krietns un uzticams cilvēks!