Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:
«Aronaksa kungam, Parizes muzeja profesoram.
Viesnīca «Piektā avēnija», Ņujorkā.
Cienījamais kungs!
Ja jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedicijā, Savienoto Valstu valdībai būs patīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos jūsu rīcībā atsevišķu kajiti.
Jūsu padevīgais /. B. lHobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»
III
KĀ PROFESORA KUNGAM TĪK
Dažus mirkļus pirms J. B. Fīobsona vēstules saņemšanas es par nar- vaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrietumu jūras šaurumu. Dažus mirkļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekretārā vēstules izlasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrīvot pasauli no viņa.
Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtu. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzimtenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām 1111 vērtīgajām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aizmirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolekcijas un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.