— Konsel! — es saucu trešo reizi.
Konsels atnāca.
— Vai kungs mani sauca? •— viņš teica ienākdams.
— Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.
— Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa piederumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.
— Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.
— Par tām mēs runāsim vēlāk.
— Un kur tad paliek mūsu arehaioteriji, irakoterioni un citu dzīvnieku skeleti? …
— Tie visi paliks tepat viesnīcā.
— Bet kunga babirusa[3]?
•— Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.
— Tad uz Parizi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.
— Ka nu ne .. . — es izvairīgi atbildēju, — mes tikai brauksim ar likumu.
— Kā profesora kungs vēlas.
— Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsimies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».
— Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru … par slaveno narvali … Alēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsējumu sacerējuma «Jūras dzīles noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija … arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprizi. Un tomēr mēs brauksim. Uz kapteini varam paļauties.