—     Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels atbildēja.

—    Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.

—     Kā profesora kungam tīk.

Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Konsels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.

Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūz­mējās liels pūlis cilvēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētiem dzīvniekiem un žāvētiem augļiem nosūta uz Parizi, un iemaksājis pienācīgu sumu babirusa uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.

Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz IJniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krusto­jumam, bet tur nogriezās Katrinas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit cetur­tajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ratiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Austrumupes kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» 110 saviem abiem skursteņiem veselas dūmu strūklas vērpa gaisā.