Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā vakarā fregate atradās netālu no Kapablanka, trīsdesmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelana jūras šaurums. Pēc nedēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeana ūdeņos.
Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojamies noslēpumainajā jūrā, kuras dzīles līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni-vienzobi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspedīcijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk:
— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs neticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?
Harpunists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it kā pārdomādams aizvēra acis un beidzot teica:
— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.
— Bet jūs, Ned, kā harpunists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus zīdītāja kustoņus, visdrīzāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīvnieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.