Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends par spīti savai savrupībai juta zināmas simpātijās pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanadas provincēs. Harpunista dzimtā pilsēta bij Kvebeka, viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgi zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par tā piedzīvojumiem polarjūrās. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es klausos kāda jauna Flomera Ziemeļjūras Iliadu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku, tādu kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un -nostiprināties tikai viskļūmīgākos un grūtākos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!

Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.