Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aizlāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās spārni pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlojumu sasniedza sabiedrības piestātni uztrauk­tajā Liverpūlē.

Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja ticēt savam acīm. Divarpus metrus zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeo­metriska trijstūra caurums. Dzelzs plāksne bij izlauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mechanisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas neapšaubāmi, kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.

Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sabiedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelaimes gadījumus uz jūras pierakstīja no­slēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits, diemžēl, ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru zudumus ik gadus reģistrē «Bureau Veritas» un par kuriem nav nekādu ziņu, mazākais divi simti skaitās par nogrimušiem ar visu kuģa komandu un kravu.